Reiz sen senos laikos dzīvoja maza čikse, kurai bija sarkana kloze, ar kuru viņa iestiloja vienmēr un visur un jutās par to fa..ing lepna.. Tādēļ visi viņu iesauca par Sarkanķobīti. Kādu rītu sarkanķobītes mutere saņēma mesidžu :
„Tā ir no sencenes!” muča teica. „Bāc, sīkā.. Vecmuterei ir besis, slikts fīlings. Aizej ieposī, kas ar viņu, Sarkanķobīt, bet nenotusē nost no taciņas un pa ceļam ne ar vienu nebazarē!”I vot Sarkanķobīte rullēja uz vecmuteres būdu mežā, kas atradās riktīgākajā čuhņā. Diena bija superīga. Karoče, drīz vien Sarkanķobīte iečekoja reālas puķes. Tad viņa izfiškoja, ka varētu noraut dažas, bet ieraudzīja, ka aiz koka lupī vilks. „Čiv, riv, mazā!” viņš teica. „Vou, kas par puķēm! Kas šodien notiek? Ietusēsim?”
„Sorry, es nevaru sist klaču ar frīkiem, es močīju pie vecmuteres un nedrīkstu nokavēt strelku!” šāmējā pasacīja un aizvaļīja prom, jo saprata, ka vilks šai sita kanti.A pēc stundas Sarkanķobīte jau bija pie vecmuteres hausa. Vecmučai bija galīgs pofigs uz visu un jamā durvis bija atstājusi vaļā, tāpēc Sarkanķobīte ietresīja žigli iekšā bez klauvēšanas. Vecmuterei čista izskatījās, ka ir čābīgi.
„O Bļiin, kas tev par ausīm?! Čjo tik lielas?” pārsteigti prasīja Sarkanķobīte.
„Galīga aita esi?! Lai labāk tevi sadzirdētu!” atcirta vecmutere.
Sarkanķobīte neko nerubīja un ieskatījās ciešāk.
„Oi jezus, kas par lielām acīm!” nerimās Sarkanķobīte.
„Da laabi, tas ir tāpēc, lai es tevi labāk varētu redzēt!” atteica vecmutere.
Bet Sarkanķobīte nebija nekāda lose, tāpēc jamai bija tāds čujs, ka kaut kas īsti nav čiki.
„Oi, kāds tev liels klabeklis!” izdvesa džanga.
„FAK jeel, tu čist esi galīgi tupa.. Kas tev nedalec, ka esmu vilks. Ablomījies?!” jautāja vilks un lielā džampā izleca ārā no gultas.
Par laimi mežsargs, kurš bija reāls kačaks, ienesās ar saviem garajiem kātiem būdā un ar metamo (striķi) piebeidza vilku.
Vīī, Sarkanķobīte bija glābta, bet šī nekādīgi nevarēja iebraukt, kur palika vecmutere. Izrādījās, ķip šī ir aizmaukusi uz tuvējo tuc-tuc.
